Kādu vārdu dosim?

Svarīga ir attieksme

Ir vecāki, kas savai atvasei vārdu izvēlas gluži vai ar akadēmisku nopietnību, citi vienkārši iebaksta ar pirkstu kalendārā, vēl kāds par bērna vārdu domā visu dzīvi, bet ir arī tādi, kuri nevar izlemt, kā viņa mazo sauks, pat tad, kad viņš jau ieradies šajā pasaulē. Kāpēc dažkārt vecākiem pieņemt lēmumu par bērna vārdu ir tik grūti?

Iespējams, tam ir saistība arī ar paša pieredzi attiecībā uz savu vārdu. Psihoterapeite Kristīne Veckrāce skaidro, ka nav svarīgi, kādu burtu salikumu vecāki ieraksta bērna dzimšanas apliecībā, bet kā šis vārds turpina dzīvot kopā ar bērnu un bērns – ar vārdu. «Vārds ir daļa no cilvēka pašapziņas. No psiholoģiskā viedokļa galvenā nozīme, izvēloties bērnam vārdu, ir tam, kādu emocionālo intonāciju šim vārdam piešķir vecāki, – ar kādu sajūtu viņi vārdu iedod un vēlāk bērnu šajā vārdā sauc. Piemēram, daudzi vecāki izvēlas vārdus, kuros ir burts R, jo ir pieņemts domāt, ka šiem vārdiem piemīt vīrišķība un stingrība. Un tad neapzināti no vārda īpašnieka gaidām vīrišķīgu attieksmi un vēlamies, lai viņš ir tāds, kā apsola burts R viņa vārdā. Tas vārda valkātājam uzliek noteiktu atbildību,» saka psihoterapeite.

Līdzīgi notiek, ja bērns tiek pie vārda par godu kādam citam cilvēkam – vecmāmiņai, prezidentam, rakstniekam, sporta trenerim vai iemīļotajam seriāla varonim. «Zināmā mērā šāda vārda mantošana nāk kopā ar vēstījumu par to, kādam bērnam vajadzētu būt un kam līdzināties,» atzīst Kristīne Veckrāce. «Ja vecāki ieliek pašu dzimtā esošu vārdu, tad, iespējams, viņi vēlas, lai bērns turpina kopt dzimtas tradīcijas. Tomēr kādā brīdī bērnam var rasties grūtības pašrealizēties. Ja gaidas no vecāku puses ir lielas, viņam var pietrūkt telpas personīgajai individualitātei. Un pat tad, ja bērnam senča vārds ielikts vienkārši tāpēc, ka vecākiem tas patīk, arī tad bērnam būs diezgan grūti pilnībā izvairīties no salīdzināšanas.»

Nereti gaidas, kas nāk līdz ar vārda pārmantošanu, ir neapzinātas un, protams, vecāki neko ļaunu ar to nedomā. Ja senčos ir bijis kāds nozīmīgs un labi ieredzēts Kārlis, vecāki var vēlēties savu dēlu nosaukt par Kārli, neizdarot uz bērnu nekādu spiedienu attiecībā uz to, kādam viņam jākļūst. Tomēr nedrīkst novērtēt par zemu šādas spēcīgas personības ietekmi uz ģimenes kopīgo atmiņu, un arī bērns pats kādā brīdī var sākt domāt, ka no viņa tomēr kaut ko gaida, jo kāpēc gan viņam būtu ielikts šis vārds? «Tāpēc vienmēr svarīgi atcerēties: pat ja iepriekšējais vārda valkātājs ir darījis lielus un nozīmīgus darbus, tas nenozīmē, ka to vēlēsies darīt jūsu bērns vai ka viņam būs tādas pašas spējas. Tad bērnā var veidoties iekšējs konflikts un pašpārmetumi par to, ka viņš nespēj piepildīt vecāku cerības un nav tikpat varošs, cik sencis, vai tikpat romantisks, cik seriāla varonis,» saka psihoterapeite.

Vārds, par ko visiem ir viedoklis

Ir arī vārdi, kas, pateicoties kādam reālam vai izdomātam valkātajam, iemantojuši zināmu stereotipisku nokrāsu. Piemēram, vārds Emīls. Kāda ir jūsu pirmā asociācija ar šo vārdu? Vismaz man acu priekšā parādās mazs, enerģisks blonds puisēns, kuram patīk dažādas delverības. Tāds labsirdīgs palaidnis. Un tikai ar grūtībām varu piespiest sevi iztēloties tumšmatainu, sapņainu un klusu Emīlu, kas bikli sēž mammai klēpī. Iespējams, vecāki nodēvējot savu puiku šajā skanīgajā un jaukajā vārdā, nemaz nedomā par vārdam piekabināto nozīmi, kas radusies, pateicoties Astrīdas Lindgrēnas radītajam varonim. Tomēr šis vārds dzīvo pats savu dzīvi, un līdz ar to Emīlam daudz vairāk nekā Krišam, Gustam vai Miķelim nāksies dzirdēt piezīmes par viņa palaidnīgo dabu. Arī pats Emīls agri vai vēlu iepazīsies ar šo savu vārda brāli un beidzot uzzinās, kas tad tieši ir tas, ko sabiedrība no viņa gaida... «Cilvēkiem un jo īpaši bērniem ir tendence realizēt uz sevi liktās cerības. Bērns mēdz rīkoties tā, kā no viņa gaida, nevis pretēji, jo tas ir veids, kā justies pieņemtam,» atzīst Kristīne Veckrāce. Tāpēc, izvēloties vārdu, kam ir spilgta asociatīva nozīme, vecākiem vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai viņi būs gatavi pilnībā abstrahēties no jebkādiem salīdzinājumiem attiecībā uz mazo (un vēlāk arī lielo) vārda mantinieku. Jo ļoti iespējams, ka bērnībā bērns ar savu vārdiņu sadzīvo tīri labi, bet pieaugot aktivizējas šī vārda programma un, piemēram, Solveiga sāk apjaust, ka viņas vārds vienmēr izpelnās kādu piezīmi vai repliku, vēl jo vairāk tad, ja viņai neveicas privātajā dzīvē.

Divi vārdi – kurš īstais?

Variācijas var būt dažādas – ir bērni, kuriem viens vārds kļūst par galveno, un to, ka viņam ir vēl viens vārds, daudzi nemaz nezina. Citus bērnus atkarībā no apstākļiem, situācijām, noskaņojuma sauc abos vārdos. Dažkārt vecāki izvēlas bērnam ielikt vēl vienu vārdu ar domu, ka tas varētu būt atkāpšanās ceļš, ja nu viņam nepatīk pirmais vārds. Tomēr dzīve parasti veic savas korekcijas, un bērns jau kopš mazotnes vairāk sadraudzējas ar vienu no saviem vārdiem. Ir gadījumi, kad vecāki (lai gan to nemaz nav plānojuši) katru no vārdiem izmanto, paužot citādu attieksmi: kad mazais ir jauks un labi uzvedas, sauc vienā vārdā, bet, kad sastrādā nedarbus, – otrā. Reiz piedzīvoju, kā puika, kas pieradis pie šāda dalījuma, iepazīstoties ar vienaudžiem, uz brīdi apmulsa, jo nezināja, kā stādīties priekšā – ar labo vai slikto vārdu. (Izvēlējās labo.) Psihoterapeite Kristīne Veckrāce gan iesaka vecākiem izvairīties no tik duālas vārdu lietošanas, jo tas mazajam var radīt zināmu iekšēju šķelšanos, izjūtu, ka viņš ir nevis viens vesels cilvēks, bet labais Jānis ar slikto dubultnieku Pēteri, kurš šad un tad uzrodas.

«Galvenais ir tas, kā bērns jūtas ar savu vienu vai diviem vārdiem. Turklāt bieži vien vecāki bērnus, kam dzimšanas apliecībā ir tikai viens vārds, dažādās situācijās sauc atšķirīgi. Labajos brīžos par Kārlīti, bumbulīti vai runcīti, bet, kad neklausīgs – par Kārli Kļaviņu! Tas ļauj paspilgtināt attieksmi. Arī mīļvārdiņu lietošana normas robežās (tā, lai bērns neaizmirst kā viņu sauc) ir jauka, jo tā ir mīļuma izrādīšana un emocionālas piesaistes apliecināšana. Protams, ja vien pats bērns ar to ir mierā. Cita lieta, ja mazajam kādā brīdī rodas vēlēšanās tikt uzskatītam par nopietnāku. Tad vecāku mīļvārdiņi, piemēram, vienaudžu klātbūtnē, var likt viņam justies neērti,» stāsta Kristīne Veckrāce. Un vēl psihoterapeite iesaka vecākiem ar bērnu par šo tēmu parunāt: pastāstīt, kāpēc viņam ir dots tieši tāds vārds, kāpēc – divi. Ja aktīvi lieto abus vārdus, paskaidrot, kāpēc tas tā ir, kurš vārds (vai varbūt abi) ir viņa svarīgākais vārds un vai viņš drīkst vai nedrīkst pats izvēlēties, kurā vārdā sauksies, jo, visticamāk, bērnam viens no vārdiņiem patīk labāk.

Negribu būt Gustavs, gribu būt Makvīns!

Kad dažādi multfilmu vai grāmatu varoņi bērna dzīvē sāk ieņemt arvien lielāku lomu, tas var ieviest zināmas korekcijas ne tikai bērna apģērba un rotaļlietu, bet arī vārda izvēlē. Kristīne Veckrāce skaidro, ka vecākiem par to nevajadzētu īpaši satraukties: «Visticamāk, bērns sāk sevi identificēt ar kādu varoni tāpēc, ka kāda viņa rakstura vai izskata īpašība bērnam šķiet īpaši pievilcīga. No vienas puses, tas ir pavisam normāli un pieņemami. No otras, ir vērts uz to paskatīties kā uz signālu, ka, iespējams, bērnam ir kāda neapmierināta vajadzība. Varbūt saucot sevi par Zibeni Makvīnu, puika vēlas justies drošāks, pašapzinīgāks. Varbūt meitene, kas grib, lai viņu sauc par Salātlapiņu, vēlas kļūt sievišķīgāka un gūt lielāku atzinību par to, ka ir skaista?» Lai saprastu, ko ar vārda maiņu bērns cenšas pateikt, vecāki var mazajam pavaicāt, kas viņam šajā varonī tik ļoti patīk? Kāpēc viņš izvēlējies tieši šo vārdu? To saprotot, vecāki var mēģināt bērna vajadzības apmierināt – kā Linardam un Martai, nevis Makvīnam un Salātlapiņai. Protams, ja atvase ļoti vēlas, viņu var saukt arī izvēlētajā vārdā, tā apliecinot, ka bērna vajadzība ir saprasta un sadzirdēta. Tomēr tam nevajadzētu kļūt par bērna ikdienas vārdu, bet tikai par rotaļas elementu pieaugušā un bērna saskarsmē.

Vienīgais vai viens no simta?

Tas, cik retu, vai – tieši otrādi –izplatītu vārdu vecāki iedod bērnam, saistīts ar vecāku raksturu, ego, vēlmi izcelties vai iejukt pūlī. Ja bērnam izvēlaties retu vārdu, iespējams, tādā veidā vēlaties dot viņam apziņu, ka viņš ir īpašs un unikāls, jo šo sajūtu meklējat un jums tā ir nozīmīga pašiem savā dzīvē. Izvēloties savai atvasei retu vārdu, svarīgi padomāt par to, ka bērnam sava vārda dēļ var nākties saskarties ar pastiprinātu uzmanību, neizpratni, noraidījumu, arī apbrīnu.

Kristīne Veckrāce iesaka, dodot bērnam neierastu vārdu, izsvērt, vai tas neradīs vairāk grūtību kā prieka. Piemēram, saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem Latvijā ir reģistrēts viens cilvēks ar vārdu Žikivators. Grūti iedomāties kādu, kam šis vārds neizraisītu absolūti nekādas emocijas. Visdrīzāk, par šādu vārdu pasmietos, tajā brīdī smejoties arī par pašu vārda īpašnieku, lai gan viņš, ļoti iespējams, ir jauks un labs cilvēks. «Dodot tik neparastu vārdu, vecākiem jābūt spējīgiem iedot bērnam arī pietiekami spēcīgu pašapziņu, kā arī sagatavot viņu iespējamai nosodošai attieksmei. Ja vecākiem tas izdodas, tad bērns nesatrauksies, ka kāds par viņa vārdu pasmejas, un zinās, cik labi ir būt, piemēram, Žikivatoram, jo viņš tāds ir vienīgais,» stāsta Kristīne Veckrāce.

Arī būt par Jāni kādam var nepatikt (Latvijā reģistrēti 56 657 Jāņi!), bet nereti cilvēki, kam ir daudz vārda brāļu vai māsu, bauda īpašu piederības izjūtu. Protams, arī šeit bez salīdzināšanas neiztikt. Lepnums par savu vārdu un pārliecība pašam par savām spējām var tikai augt, ja pazīsti daudz veiksmīgus un foršus sava vārda nēsātājus. Un, ja izdodas sastapt kādu ne tik jauku eksemplāru, tas jau atkal var kalpot par labu iemeslu uzsist sev uz pleca un teikt: es gan esmu daudz foršāks Jānis!